Baltkrievi

Baltkrievi
*Беларусы*
	Baltkrievu diaspora
Visi iedzīvotāji
	9 miljoni (2021)
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
	Baltkrievija 7 990 719 (2019); ASV 0,78 miljoni (baltkrievu izcelsme); Krievija 0,2 miljoni; Ukraina 0,28 miljoni (2001); Izraēla 0,13 miljoni; Latvija 55 929–60 445 (2023); Kazahstāna 76 tūkstoši (2021)
Valodas
	baltkrievu (vēsturiski), krievu (dominējošā)
Reliģijas
	pareizticīgie — 80%; katoļi — 15%
Radnieciskas etniskas grupas
	ukraiņi, poļi, krievi

Baltkrievi (pašnosaukums — беларусы) ir viena no Austrumeiropas nācijām, Baltkrievijas pamatiedzīvotāji,^[1] 2019. gadā veidoja 84,9 % no iedzīvotāju skaita.

Pieder pie austrumslāvu tautām, runā baltkrievu un krievu valodā (krievu valodas plašo izplatību baltkrievu vidū būtiski ietekmējusi ilgstoša pārkrievošana, īpaši Krievijas Impērijas un Padomju Savienības laikā).

Baltkrievu diaspora dzīvo arī kaimiņvalstīs Ukrainā, Latvijā, Polijā, Krievijā, kā arī ASV, Izraēlā un citur. Latvijā dzīvo piektā lielākā baltkrievu kopiena ārpus Baltkrievijas, kas savukārt ir trešā lielākā etniskā minoritāte valstī pēc krieviem un ukraiņiem.

Etnonīms

Pirmoreiz rakstveidā termins «baltkrievs» (Leucorussus) kā tagadējās Baltkrievijas iedzīvotāju pašnosaukums lietots 1586. gadā, kad Salomons Risinskis (Salomon Rysiński), iestājoties Altdorfas Universitātē, sevi reģistrēja kā Leucorussus.^[2] Vēlāk viņš lietoja arī nosaukumu Leucorussia attiecībā uz Balto Krievzemi. Tomēr 16.—17. gadsimtā šis apzīmējums vēl nekļuva par plaši izplatītu etnonīmu. Līdz 18. gadsimtam kā pašnosaukums izmantoti arī etnonīms «rusīni» jeb «rutēņi» vai politonīms «litvīni».

2024. gada februārī VVC noraida priekšlikumu Baltkrieviju latviešu valodā saukt par Baltrutēniju un baltkrievus — par baltrutēņiem.^[3]

Etnoģenēze

Baltkrievu etnoss veidojies teritorijā ap Dņepras augšteci, Daugavas vidusteci un Nemunas augšteci, kas daļēji sakrīt ar tagadējo Baltkrievijas teritoriju. Par baltkrievu etnoģenēzi nav kopēja viedokļa un pastāv trīs galvenās teorijas:

Cilšu teorija. Baltkrievu etnoss veidojies 10.—12. gadsimtā, saplūstot austrumslāvu kriviču, radimiču, dregoviču un citām ciltīm.^[4]^[5]
Senkrievu teorija. Baltkrievi, tāpat kā ukraiņi un krievi, veidojušies senkrievu etnosa vietā, sabrūkot Kijivas Krievzemei 12.—13. gadsimtā.
Baltu teorija. Baltkrievi veidojušies uz baltu substrāta, sajaucoties un savstarpēji asimilējoties ar ieceļojušajām slāvu ciltīm. Šo koncepciju 20. gadsimta 60.—70. gados detalizēti izstrādāja padomju arheologs Valentīns Sedovs, kurš, balstoties uz arheoloģijas, valodniecības un hidronīmijas datiem, secināja, ka ievērojamu daļu tagadējās Baltkrievijas teritorijas pirms slāvu izplatīšanās apdzīvoja baltu ciltis.^[6] Arheoloģiskajos pētījumos ar baltiem tiek saistīta švīkātās keramikas kultūra, Dņepras—Daugavas kultūra un vairākas citas dzelzs laikmeta kultūras tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Sedova interpretācijā austrumslāvu migrācijas rezultātā vietējie balti pakāpeniski tika slāviskoti, taču to materiālās kultūras, valodas un paražu elementi saglabājās jaunizveidotajās austrumslāvu kopienās un sekmēja baltkrievu etnosa reģionālo īpatnību veidošanos.^[7] Par nozīmīgu argumentu baltu substrāta teorijas atbalstam tiek uzskatīts arī lielais baltiskas izcelsmes upju un vietvārdu skaits Baltkrievijā, īpaši valsts centrālajā, ziemeļu un rietumu daļā. Mūsdienu pētījumos baltu komponenta pastāvēšana baltkrievu etnoģenēzē parasti netiek noliegta, tomēr tā nozīme un ietekmes apjoms joprojām ir diskusiju objekts.^[8]

Papildus jautājumam par cilšu izcelsmi baltkrievu etnoģenēzē būtiska nozīme bija arī viduslaiku politiskajiem procesiem. No 13. līdz 16. gadsimtam lielākā daļa tagadējās Baltkrievijas teritorijas ietilpa Lietuvas dižkunigaitijā. Tās austrumslāvu iedzīvotājus avotos parasti apzīmēja kā rutēņus jeb rusīnus, savukārt politiskās piederības nozīmē tika lietots arī apzīmējums litvīni. Šajā periodā veidojās reģionālas valodas, kultūras un konfesionālās atšķirības, kas vēlāk ietekmēja baltkrievu identitātes izveidi. Nozīmīgs faktors bija arī valodas attīstība. Lietuvas dižkunigaitijas kancelejā ilgstoši tika lietota rutēņu valoda, kurā bija sastopamas iezīmes, kas vēlāk kļuva raksturīgas baltkrievu un ukraiņu valodām. Vienlaikus pēc Ļubļinas ūnijas 1569. gadā muižniecības un pilsētu elites vidū pastiprinājās poļu valodas un poļu kultūras ietekme.

Reliģiskā piederība arī ietekmēja iedzīvotāju identitāti. Lielākā daļa austrumslāvu iedzīvotāju sākotnēji piederēja pie pareizticības, bet pēc Brestas ūnijas 1596. gadā ievērojama daļa nonāca grieķu katoļu baznīcas sastāvā. Dažādu konfesiju līdzāspastāvēšana radīja papildu reģionālas un sociālas atšķirības.

Pēc Polijas—Lietuvas ūnijas dalīšanām 18. gadsimta beigās visa tagadējās Baltkrievijas teritorija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. 19. gadsimtā, Eiropā izplatoties modernā nacionālisma idejām, pakāpeniski sāka veidoties mūsdienu baltkrievu nacionālā identitāte. Tās attīstībā nozīmīga bija interese par vietējo valodu, folkloru, vēsturi un zemnieku kultūru.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā apzīmējums «baltkrievi» pakāpeniski nostiprinājās kā mūsdienīgs etnonīms. Šajā laikā parādījās baltkrievu valodas prese, literatūra un politiskās organizācijas. Nozīmīga loma baltkrievu nacionālajā atmodā bija tādiem kultūras darbiniekiem kā Janka Kupala, Jakubs Kolass un Maksims Bahdanovičs.

Vēsture

No 10. gadsimta 2. puses līdz 13. gadsimta vidum lielākie valstiskie veidojumi baltkrievu apdzīvotajās zemēs bija Polockas, Turovas-Pinskas un Grodņas kņaziste. Šajā laikā baltkrievu zemēs ienāk kristietība, izveidojas Polockas un Turovas bīskapijas. Uz baznīcslāvu valodas pamata sāk veidoties rakstība.

13.—14. gadsimtā lietuviešu un baltkrievu zemēs izveidojas Lietuvas dižkunigaitija, kas līdz 1569. gadam bija patstāvīga valsts un kurā baltkrievi konsolidējas kā rusu/rutēņu nācija. Pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas izveidojās Polijas—Lietuvas kopvalsts, un baltkrievi nonāca spēcīgā poļu kultūras ietekmē. 18. gadsimta beigās pēc Polijas sadalīšanas baltkrievu zemes nonāca Krievijas Impērijā.

19. gadsimta sākumā sāka veidoties baltkrievu nacionālā pašapziņa. 1810. gadu beigās Viļņas Universitātē studenti Mihails Babrovskis un Ignats Daņilovičs lika pamatus 16.—17. gadsimta baltkrievu rakstu pieminekļu vākšanai. Tika vākta arī baltkrievu folklora, pētīta un sistematizēta etnogrāfija. No poliskās literatūras izdalījās tā saucamā «baltkrievu skola», kas sāka rakstīt baltkrievu valodā, bet Vincents Duņins—Marcinkevičs kļuva par pirmo rakstnieku, kas rakstīja galvenokārt baltkrieviski un ko uzskata par nacionālās dramaturģijas pamatlicēju un jaunās baltkrievu literatūras pirmo klasiķi. 1852. gadā tika uzvesta pirmā baltkrievu opera «Cieminiece» (Сялянка).

Jaunās vēsmas vāji ietekmēja vienkāršos baltkrievus. Grodņas, Vavkaviskas, Sloņimas un Sluckas apriņķa iedzīvotāji joprojām sauca sevi par ļitviniem, Viļņas guberņā, kā arī Minskas, Dzisnas un Barisavas apriņķī par ļitviniem dēvējās katoļi, bet pareizticīgie — par baltkrieviem. Rietumbaltkrievija tika dēvēta par Lietuvu, bet tagadējā Lietuvas teritorija — par Samogitiju vai Žemaitiju. Pašnosaukumu «baltkrievi» vairāk lietoja Vitebskas, Mogiļovas un Smoļenskas apkārtnē.

Pēc Janvāra sacelšanās (1863—1864) daudzi baltkrievu atmodas vadītāji tika represēti un izsūtīti uz Sibīriju, baltkrievu zemēs tika ieviests policejisks režīms. Krievu valoda ieguva dominējošo lomu visās dzīves sfērās, tika aizliegts drukāt baltkrievu grāmatas latīņu alfabētā. 1868. gadā Pēterburgas baltkrievu studentu un inteliģentu vidē izveidojās apgaismotāju organizācija «Kriviču raksts» (Крывіцкі вязок). Pēc tās likvidēšanas 1870. gadā baltkrievu nacionālā kustība saistāma ar narodņiku grupu «Homan» (Гоман), kas kļuva par pirmo patstāvīgo baltkrievu inteliģences politisko organizāciju.

19. gadsimta otrajā pusē baltkrievu etniskajā pašapziņā notika ievērojamas izmaiņas. 1897. gada Krievijas tautas skaitīšanā 74% Baltkrievijas iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzrādīja baltkrievu valodu. Par baltkrieviem sevi uzskatīja arī 43% muižniecības, 40% ierēdņu, 10% juristu, 20% ārstu, 60% skolotāju. Zemniecības vidū etnonīms baltkrievi izspieda visas vietējās variācijas. 1902. gadā tika izveidota pirmā baltkrievu politiskā partija — Baltkrievu sociālistiskā kustība (Беларуская Сацыялістычная Грамада). Sāk intensīvi veidoties profesionālo kultūras darbinieku slānis, nodibinās baltkrievu izdevniecības, tiek izdotas vairākas avīzes un almanahi baltkrievu valodā.

Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā 5. decembrī sanāca 1. Visbaltkrievijas kongress, kurā tika spriests par baltkrievu valstiskumu, bet beigās kā kompromiss tika izveidota Visbaltkrievijas zemnieku, zaldātu un strādnieku padome, kas gan tā paša gada 18. decembrī tika likvidēta. 1918. gada 25. martā vairāku nacionālo kustību pārstāvji Vācijas okupētajā teritorijā paziņoja par Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību. Pēc vācu karaspēka aiziešanas un Sarkanās armijas militārā iebrukuma Tautas republikas valdība 1919. gada 9. janvārī atkāpās uz Grodņu.

1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika pasludināta Krievijas PFSR sastāvā esošas Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošana. Tā paša gada 8. janvārī Baltkrievijas SPR valdība pārcēlās uz vāciešu atstāto Minsku. 31. janvārī Baltkrievijas SPR izstājās no Krievijas PFSR, bet daļa tās teritorijas (Smoļenska un apkārtējie apriņķi) palika Krievijas sastāvā. 27. februārī Baltkrievijas PSR tika apvienota ar tikko izveidoto Lietuvas padomju republiku un izveidota Lietuvas—Baltkrievijas PSR, kas gan pastāvēja tikai līdz tā paša gada 19. jūlijam. Pēc Polijas armijas iebrukuma un 1921. gada Rīgas miera līguma nosacījumiem Rietumbaltkrievija nokļuva Polijas sastāvā, bet 1920. gada 31. jūlijā atkārtoti tika nodibināta Baltkrievijas PSR, kas 1922. gadā iestājās PSRS sastāvā. Jaunizveidotajā valstī bija 4,2 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 70,4% bija baltkrievi. Oficiālās valodas bija baltkrievu, poļu, krievu un jidišs. 1926. gadā BPSR pievienoja Gomeļas un Rečicas apriņķi no baltkrievu austrumu zemēm.

Pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas un Sarkanās armijas iebrukuma Polijā 1939. gada 14. novembrī daļa no okupētās teritorijas tika pievienota Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR, bet daļa no Viļņas apgabala tika atdota Lietuvai. Pēc Otrā pasaules kara Bjalistokas apgabals tika atdots Polijai.

PSRS sabrukuma periodā 1990. gada 27. jūlijā tika pieņemta deklarācija par BPSR valstisko suverenitāti, bet 1991. gada 19. septembrī tā tika pārdēvēta par Baltkrievijas Republiku, kas 8. decembrī izstājās no PSRS.

Valoda

Pamatraksts un citi raksti: Baltkrievu valoda, Krievu valoda Baltkrievijā un Baltkrievijas pārkrievošana

Baltkrievu dzimtā valoda ir indoeiropiešu saimes slāvu grupas baltkrievu valoda, tomēr lielai daļai dzimtā ir krievu valoda, jo Krievijas Impērijas, padomju režīma un Lukašenko režīma laikā tika īstenota pārkrievošana. Vārdniecības ziņā baltkrievu valoda ir vistuvāk ukraiņu valodai (84 % kopējā vārdu krājuma). Pastāv baltkrievu valodas dienvidrietumu un ziemeļaustrumu dialekti, tā sauktie Poļesjes dialekti.

Skatīt arī

Atsauces

↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 90. lpp.
↑ Латышонак А. Навуковыя крыніцы самаакрэслення Саламона Рысінскага як беларуса Arhivēts 2015. gada 3. jūnijā, Wayback Machine vietnē. // Рэфармацыя і грамадства : XVI стагоддзе : Матэрыялы Міжнароднай навуковай канферэнцыі. — Мінск : Беларускі кнігазбор, 2005. — С. 126—131.
↑ «Valodnieki noraida priekšlikumu Baltkrieviju latviešu valodā saukt par Baltrutēniju». www.1188.lv (angļu). 2024-02-26. Skatīts: 2024-07-03.
↑ «Носевич В. В. Белорусы: становление этноса и «национальная идея»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 26. novembrī.
↑ Белорусы Arhivēts 2011. gada 19. maijā, Wayback Machine vietnē. // Кругосвет
↑ В. В. Седов. «Предыстория белорусов» (krievu). Skatīts: 2026-08-30.
↑ Kostiantyn Ivangorodsky. «Balts component in the Concept of East Slavic ethnogenesis by Valentin Sedov» (angļu). Вісник Черкаського університету. Серія: Історичні науки, 2017. Skatīts: 2026-08-30.
↑ Андрій Телегуз. «Походження білорусів: балтська концепція етногенезу» (ukraiņu). Український державний університет імені Михайла Драгоманова, 2014. Skatīts: 2026-08-30.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltkrievi.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[1] Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 90. lpp.

[2] Латышонак А. Навуковыя крыніцы самаакрэслення Саламона Рысінскага як беларуса Arhivēts 2015. gada 3. jūnijā, Wayback Machine vietnē. // Рэфармацыя і грамадства : XVI стагоддзе : Матэрыялы Міжнароднай навуковай канферэнцыі. — Мінск : Беларускі кнігазбор, 2005. — С. 126—131.

[3] «Valodnieki noraida priekšlikumu Baltkrieviju latviešu valodā saukt par Baltrutēniju». www.1188.lv (angļu). 2024-02-26. Skatīts: 2024-07-03.

[4] «Носевич В. В. Белорусы: становление этноса и «национальная идея»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 26. novembrī.

[5] Белорусы Arhivēts 2011. gada 19. maijā, Wayback Machine vietnē. // Кругосвет

[6] В. В. Седов. «Предыстория белорусов» (krievu). Skatīts: 2026-08-30.

[7] Kostiantyn Ivangorodsky. «Balts component in the Concept of East Slavic ethnogenesis by Valentin Sedov» (angļu). Вісник Черкаського університету. Серія: Історичні науки, 2017. Skatīts: 2026-08-30.

[8] Андрій Телегуз. «Походження білорусів: балтська концепція етногенезу» (ukraiņu). Український державний університет імені Михайла Драгоманова, 2014. Skatīts: 2026-08-30.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]