Sikhisms

Khanda simbols parāda daudzus sikhu ticējumus. Khanda jeb abpusīgs zobens simbolizē ticību patiesības spēkam. Aplis - mūžība un vienotība. Izliektie zobeni simbolizē karotāja garu

Sikhisms (pandžabu: ਸਿੱਖੀ, sikkhī) ir piektā lielākā organizēta reliģija pasaulē. To 15. gadsimtā Pendžābas reģionā Indijā izveidoja guru Nānaks Dēvs un deviņi viņa sekotāji — sikhu guru. Viņš mācīja, ka visām reliģijām piemīt viena būtiskā patiesība un visās reliģijās ir atrodams svētums. Vārds "sikhs" burtiskā tulkojumā nozīmē "skolnieks".

Sikhismā nav priesteru. Dievkalpojumos svētos rakstus no svētās grāmatas Gurmukhi var lasīt ikviens sikhs, arī sievietes. Sikhismā nav nepieciešamas ārišķīgas lietas, kā tas ir daudzās citās reliģijās, lai notiktu pestīšana. Pestīšanai ir vajadzīgs guru, kas ir Dieva balss, un tikai meditējot var notikt pestīšana. Sikhisms ir monoteiska ticība, tas ir, sikhi tic tikai vienam Dievam, kā arī karmai un reinkarnācijai pēc nāves, sikhismā Dievs vienmēr ir mīlošs, viņā nav naida, viņš ir visa radītājs.

Sikhu galvassega ir turbāns. Citu indiešu reliģiju pārstāvji tādus nenēsā, bet lielākajai daļai eiropiešu vienalga indieši asociējas ar šīm galvassegām. Sikhi parasti valkā oranžsarkanu tērpu, jau pieminēto turbānu un lūgšanu krelles.

Vēsture

Rašanās

Sikhisms radās 15. gadsimta beigās Pendžābas reģionā, kas tolaik atradās Ziemeļindijas politisko un kultūras procesu krustpunktā. Par reliģijas aizsācēju tiek uzskatīts Guru Nānaks Dēvs (1469—1539), kurš sludināja ticību vienam Dievam, cilvēku vienlīdzību un nepieciešamību pēc personiskas garīgas saiknes ar Dievu. Viņš kritizēja reliģisko formālismu, kastu diskrimināciju un rituālus, kuriem nebija garīga satura.

Pēc Nānaka nāves sikhu kopienu secīgi vadīja vēl deviņi guru. Otrā guru Guru Angads laikā tika attīstīta un popularizēta Gurmukhi rakstība, kas vēlāk kļuva par vienu no svarīgākajiem sikhu literārās un reliģiskās kultūras elementiem. Trešā un ceturtā guru laikā tika nostiprinātas sikhu kopienas institūcijas, savukārt Guru Rāms Dāss 16. gadsimtā izveidoja apmetni, no kuras vēlāk attīstījās Amritsara.

Guru Ardžans un Adi Granth

Piektā guru Guru Ardžana laikā sikhisms nostiprinājās kā patstāvīga reliģiska kopiena. Amritsarā tika pabeigta Harmandir Sahib, kas kļuva par nozīmīgāko sikhu svētvietu. 1604. gadā Guru Ardžans apkopoja iepriekšējo guru un vairāku citu reliģisko autoru himnas krājumā Adi Granth, kas kļuva par sikhu svēto rakstu pamatu.

1606. gadā pēc Mogulu impērijas valdnieka Džahāngīra pavēles Guru Ardžans tika sodīts ar nāvi. Viņa nāve kļuva par nozīmīgu pagrieziena punktu sikhu vēsturē un veicināja kopienas militarizāciju.

Sestais guru Guru Hargobinds attīstīja miri-piri principu, kas apvienoja garīgo un laicīgo autoritāti. Viņš izveidoja bruņotu sekotāju grupu un iesaistījās militāros konfliktos ar Mogulu varu.

Guru Teghs Bahādurs un Guru Gobinds Singhs

Devītais guru Guru Teghs Bahādurs 1675. gadā tika sodīts ar nāvi Deli pēc Mogulu imperatora Aurangzēba pavēles. Sikhu tradīcijā viņa nāve tiek interpretēta kā moceklība, aizstāvot reliģiskās pārliecības brīvību.

Viņa dēls, desmitais guru Guru Gobinds Singhs, būtiski pārveidoja sikhu kopienas organizāciju. 1699. gada Vaisakhi svētkos Anandpura Sahibā viņš nodibināja Khalsu — iniciētu sikhu kopienu, kuras locekļiem bija jāievēro noteikta reliģiskā disciplīna un jābūt gataviem aizstāvēt savu kopienu. Ar Khalsas izveidošanu saistīta arī piecu K tradīcija — piecas ārējās pazīmes, kas raksturīgas iniciētiem sikhiem.

Pirms savas nāves 1708. gadā Guru Gobinds Singhs izbeidza cilvēku guru pēctecības tradīciju un noteica, ka turpmāk sikhu garīgā autoritāte būs svētie raksti Guru Granth Sahib.

Sikhu valsts izveidošanās

Pēc Guru Gobinda Singha nāves sikhi turpināja bruņotu cīņu pret Mogulu varu. 18. gadsimtā Pendžābā izveidojās vairākas autonomas sikhu militāri politiskās apvienības, kas pazīstamas kā misl. Mogulu impērijas varas vājināšanās un afgāņu iebrukumi radīja apstākļus sikhu politiskās ietekmes pieaugumam.

18. gadsimta beigās Randžits Singhs pakāpeniski apvienoja ievērojamu daļu sikhu grupējumu. 1799. gadā viņš ieņēma Lahoru, bet 1801. gadā tika pasludināts par maharadžu. Viņa valdīšanas laikā izveidojās Sikhu impērija, kas aptvēra lielu daļu Pendžābas un teritorijas līdz Pešāvarai un Kašmīrai.

Pēc Randžita Singha nāves 1839. gadā valsti destabilizēja iekšējas cīņas par varu. Pēc diviem angļu-sikhu kariem Britu Austrumindijas kompānija 1849. gadā anektēja Pendžābu.

Britu valdīšanas periods

Britu koloniālās varas laikā sikhi ieņēma nozīmīgu vietu Britu Indijas militārajās struktūrās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā radās vairākas sikhu reliģiskās reformu kustības, kuru mērķis bija nostiprināt atšķirīgu sikhu reliģisko identitāti un reformēt reliģisko institūciju pārvaldību.

20. gadsimta sākumā notika kustība par gurdvaru pārvaldes reformu. Tās rezultātā 1920. gadā tika izveidota Širomani Gurdvara Parbandhak komiteja (SGPC), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajām sikhu reliģiskajām institūcijām.

Indijas sadalīšana

Britu Indijas sadalīšana 1947. gadā būtiski ietekmēja sikhu kopienu. Vēsturiskā Pendžāba tika sadalīta starp jaunizveidoto Pakistānu un Indiju. Lahora un vairākas nozīmīgas sikhu vēsturiskās vietas nonāca Pakistānā, bet Amritsara — Indijā.

Sadalīšanu pavadīja plaša mēroga vardarbība un iedzīvotāju pārvietošana. Lielākā daļa sikhu no Pakistānas Pendžābas pārcēlās uz Indiju, savukārt daudzi musulmaņi no Indijas Pendžābas — uz Pakistānu.

Sikhisms mūsdienās

Pēc Indijas neatkarības iegūšanas sikhu politiskās organizācijas iestājās par pandžabu valodā runājoša štata izveidošanu. 1966. gadā agrākais Pendžābas štats tika reorganizēts, izveidojot mūsdienu Pendžābu, kur sikhi veido ievērojamu iedzīvotāju daļu.

20. gadsimta otrajā pusē ievērojamas sikhu kopienas izveidojās ārpus Indijas. Mūsdienās liela sikhu diaspora dzīvo Kanādā, Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un citās valstīs. Sikhisma nozīmīgākais ģeogrāfiskais un reliģiskais centrs tomēr joprojām ir Pendžāba, bet Zelta templis Amritsarā ir nozīmīgākā sikhu svētvieta.