Pāriet uz saturu

Reālisms

Vikipēdijas lapa
Jūlijs Feders "Kapsēta"
Kārlis Hūns "Duelists"
Iļja Repins "Rudens buķete"
Gistavs Kurbē "Skulptors"

Reālisms (no latīņu: realis — ā€˜priekÅ”metisks’, no latīņu: res — ā€˜lieta’) ir Eiropas mākslas un literatÅ«ras virziens, kas radās Eiropā kā romantisma noliegums[1], tas ir patiess Ä«stenÄ«bas attēlojums.[2] Reālisms centās patiesi objektÄ«vi atspoguļot dzÄ«vi, galveno vērÄ«bu pievērÅ”ot tipiskajam — ikdienas dzÄ«vei un rÅ«pÄ«gi vērotajai sociālajai videi. Reālisms bija protests pret romantismam un klasicismam raksturÄ«go idealizēŔanu, mitoloÄ£iskajām tēmām, izdomātajiem majestātiskajiem dabasskatiem.

Reālisms mākslā

[labot | labot pirmkodu]

Māksliniekus, kas pievērsuÅ”ies reālisma virzienam, sauc par reālistiem.

Konteksts

[labot | labot pirmkodu]

Terminu "reālisms" izmantoja reālisma izcilākais pārstāvis Gistavs Kurbē 1855. gadā, lai apzÄ«mētu glezniecÄ«bas stilu, kas radies Francijā pēc 1848. gada revolÅ«cijas. Å is stils aptvēra visu Eiropu lÄ«dz pat Krievijai, rodot izpausmi gleznainās un anekdotiskās ainās lÄ«dz 19. gadsimta beigām. Reālisms atmet akadēmisma formālismu un romantisma fantāzijas, mākslinieki pauž ikdieniŔķās dzÄ«ves objektÄ«vo un vienkārÅ”o redzējumu. Reālisms nes humānu un sabiedriskotu ievirzi, kas tiek uzņemta nelabvēlÄ«gi. Oficiālā mākslas vide Otrās impērijas laikā visus reālistu darbus uzskatÄ«ja par vulgāriem un noraidÄ«ja reālisma izaicinājumu vēsturiskajai glezniecÄ«bai.

Raksturojums

[labot | labot pirmkodu]

Liela formāta mākslas darbi attēlo ikdieniŔķas dzÄ«ves ainas, pagodinot reālistiski tēmas, kas agrāk žanru hierarhijā tika uzskatÄ«tas par otrŔķirÄ«gām. Autentisku spēku iegÅ«st ikdienas dzÄ«ve, laikmetÄ«gs darbs, ainava, klusā daba un portrets. Mākslinieki zÄ«mējumam pieŔķir ekspresÄ«vu vērtÄ«bu, stilizējot un vienkārÅ”ojot. Tradicionāli glezna veidojas pakāpeniskā pārejā no tumŔām krāsām uz gaiŔām, gaismai parasti krÄ«tot no kreisās augŔējās malas. FaktÅ«ra veidota tā, ka tajā parādās biezs un trekns triepiens. Gleznā ir saskatāmas biezas, tumÅ”as ēnas, kas tiek iegÅ«tas, izmantojot sajauktās zemes krāsas.[3]

Reālisti mākslā

[labot | labot pirmkodu]

Pirmsākumos reālisma aizsācējs Eiropā bija itālieÅ”u mākslinieks Karavadžo, 17. gadsimtā sadzÄ«ves žanrā Å”o virzienu turpināja holandieÅ”i — ainavā Jakobs van Reisdāls, bet klusajā dabā — Villems Klāss.[2] Franču mākslā reālistu vidÅ« ir minami gleznotāji: Žans Fransuā Milē, Onorē Domjē, Roza Bonēra, Gistavs Kurbē, Žans Luijs Ernests Meisonjē. Reālistiem pieskaitāmi arÄ« NÄ«derlandes Hāgas skolas pārstāvji Jākobs Mariss un Jozefs Izraelss, amerikāņu gleznotājs Džeimss Ebots MaknÄ«ls Vistlers, spāņu mākslinieks Hosē Domingess Bekers un viņa dēls Valeriano Bekers, kā arÄ« Krievijas peredvižņiku grupas pārstāvis Iļja Repins un Vasilijs Perovs.[4]

LatvieŔu reālisti mākslā

[labot | labot pirmkodu]

19. gadsimta latvieÅ”u mākslā raksturÄ«gs reālisms ir Kārļa HÅ«na darbiem, JÅ«lija Federa ainavām un Jāņa Staņislava Rozes portretiem.[2] 20. gadsimta reālistu vidÅ« ir minams Hugo Grotuss.

Reālisms literatūrā

[labot | labot pirmkodu]

Reālisms kā literatÅ«ras virziens radās 1830.—1840. gados kā romantisma noliegums. Reālisms radās pozitÄ«visma socioloÄ£ijas, filozofijas un kritikas iespaidā, apvienojot pozitÄ«vo zinātņu, tas ir sabiedrÄ«bas zinātņu un dabaszinātņu sasniegumus. Reālismā dominēja prozas darbi, uzskatot tos par patiesiem, jo tā ir ikdienas valoda pretstatā romantismam,kurā dominēja dzeja. BÅ«tiski bija atspoguļot dzÄ«vi, to neizskaistinot un neko nepalaižot garām, literārā darbā, atsijājot nebÅ«tisko un galveno uzmanÄ«bu koncentrējot uz bÅ«tisko.[5]

Reālisma pārstāvji literatūrā

[labot | labot pirmkodu]

Galvenie reālisma pārstāvji franču literatūrā ir: Gistavs Flobērs, Onore de Balzaks, Gijs de Mopasāns, Stendāls, angļu literatūrā: Viljams Tekerejs, Čārlzs Dikenss, krievu literatūrā: Ivans Gončarovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Nikolajs Ņekrasovs, Ivans Turgeņevs.

LatvieŔu reālisma pārstāvji literatūrā

[labot | labot pirmkodu]

Reālisms latvieÅ”u literatÅ«rā galvenokārt ir pārstāvēts prozā un tam ir raksturÄ«gi divi posmi: agrÄ«nais posms — ētiskais un daļēji sociālais, ka arÄ« vēlÄ«nais posms — sociālais un psiholoÄ£iskais. Reālisma agrÄ«nā posma literātu vidÅ« ir minami: brāļi KaudzÄ«tes, Māteru Juris, ApsīŔu Jēkabs, Doku Atis. VēlÄ«nā posma literātu vidÅ« ir minami: Augusts Deglavs, Andrievs Niedra, Jānis Poruks, Augusts Saulietis, Jānis PurapuÄ·e, Andrejs UpÄ«ts, RÅ«dolfs Blaumanis.[5]

Izmantotā literatūra

[labot | labot pirmkodu]
  • Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. GlezniecÄ«bas virzieni. RÄ«ga: Jumava, 2002. 240 lpp.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Ā«Letonikas datu bāzeĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2016.Ā gada 4.Ā martā. SkatÄ«ts: 2011.Ā gada 14.Ā jÅ«lijā.
  2. 1 2 3 Daina BlÅ«ma. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnÄ«ca. RÄ«gaĀ : Zvaigzne ABC, 2005. 147.Ā lpp. ISBNĀ 9984-369-62-5.
  3. ↑ Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. GlezniecÄ«bas virzieni. RÄ«ga: Jumava, 2002. 70. lpp.
  4. ↑ Karasā, Patrisija Frida, Markadē Izabella. Mākslas enciklopēdija. GlezniecÄ«bas virzieni. RÄ«ga: Jumava, 2002. 70. - 71. lpp.
  5. 1 2 Ā«Letonikas datu bāzeĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2016.Ā gada 4.Ā martā. SkatÄ«ts: 2011.Ā gada 14.Ā jÅ«lijā.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]