Ostgoti

Ostgoti (latīņu: Ostrogothi — "austrumgoti", vācu: Ostgoten), zināmi arī kā greitungi^{[nepieciešama atsauce]} (Greutungen), bija ģermāņu cilts. Tā no gotiem atšķēlās 3. gadsimtā (otrs atzars bija vestgoti). Ostgoti piedalījās lielajā tautu staigāšanā.

Iespējams, ka ostgotu nosaukums nāk no indoeiropiešu pirmvalodas vārda austr, kas nozīmē "spīdošs".

Izcelsme

Gutasāgā aprakstīta gotu cilts daļas pārcelšanās no Gotlandes uz Dagdas salu, kur viņi „uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dyna) tālāk uz rūsu zemi un grieķu zemi”.^[1]

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka goti no 1. līdz 3. gadsimta sākumam bija kolonizējuši mežaino Vislas baseinu (Vielbarkas kultūra). 2. gadsimta vidū viņi virzījās uz dienvidaustrumiem, uz mūsdienu Ukrainas teritoriju, kur bija attīstījusies Zarubiņecas kultūra. Viņi sasniedza Dņestru, Dņepru un Melnās jūras ziemeļu piekrasti. 3. gadsimta vidū goti sasniedza Donu. Uz dienvidiem viņi ieņēma Dākiju. Šo kopējo gotu kultūru mūsdienās sauc par Čerņahovas kultūru.

Sadalīšanās

3. gadsimtā goti bija sadalījušies divās grupās. Melnās jūras ziemeļu stepes un mežastepes gotus, kuru valdnieki bija no Amalu dinastijas, sāka saukt par greitungiem jeb ostgotiem. Dākijas gotus, kurus pārvaldīja Baltu dinastija, sauca par tervingiem jeb vestgotiem.

Aptuveni 370. gadā gotu pārvaldītajā teritorijā no austrumiem iebruka huņņi, bojā gāja gotu ķēniņš Ermanariks. Nespējot pretoties tiem, daļa ostgotu devās uz Romas teritoriju Balkānos, bet daļa vienojās ar huņņiem un palika dzīvot iepriekšējās vietās. Neliela daļa nostiprinājās Krimas pussalā.

Iebrukums Romas impērijā

Pēc huņņu varas sabrukuma 5. gadsimta otrajā pusē ostgoti sāka uzbrukumus Ilīrijai.

489. gadā ostgoti ar Teodoriku priekšgalā uzvarēja Itālijas ķēniņu Odoakru un 493. gadā ieņēma visu Itāliju. Teodoriks Itālijā, Sicīlijā un Ilīrijā izveidoja Ostgotu ķēniņvalsti, kas formāli bija Austrumromas impērijas pakļautībā. Teodoriks centās apvienot gotus un romiešus vienā tautā, bet tas neizdevās, jo goti piekopa ariānismu, bet vietējie iedzīvotāji bija katoļi. Pēc Teodorika nāves Austrumroma centās iekarot Ostgotu ķēniņvalsti, līdz 6. gadsimta vidū tas izdevās. Atlikušie ostgoti devās uz ziemeļiem un apmetās Norikas provincē tagadējās Austrijas dienvidos, kur viņus asimilēja vietējie iedzīvotāji.

Zināmie ostgotu ķēniņi

Atanariks (Athanaricus, ap 300. gadu), greitungu ķēniņš mūsdienu Ukrainā
Ahulfs (Achiulfus, 350), greitungu ķēniņš mūsdienu Ukrainā
Ermanariks (Hermanericus, 350-375), Amalu dinastijas valdnieks, miris huņņu iebrukuma laikā
Vitimers (Vithimerius, 375-376) krita kaujā pret alaniem un huņņiem
Viforiks (Viforicus, no 376)
Valamirs (Valamirus, 447–468/469), Amalu dinastijas valdnieks, valdīja mūsdienu Ungārijā pēc Atilas nāves līdz 469. gadam
Tjudimirs (Theodomirus, 469–474), Vidomira jaunākais brālis
Teodoriks (Theodoricus, 474–526), Tjudimira dēls, valdīja mūsdienu Slavonijā, pakļāva visu Itāliju
Atalariks (Athalaricus, 526–534), Teodorika mazdēls
Amalasunta (Amalasuntha, 534), Teodorika meita
Tjudahads (Thiudahadus, 534–536), Amalasuntas brālēns, nogalināts cīņā par varu
Vitigs (Vittigis, 536–540), gotu karavadonis
Hildibalds (Hildibaldus, 540–541), rietumgotu ķēniņa brāļadēls
Erariks (Ariaricus, 541), rūģiešu karavadonis
Totila (Totila, 541–552) jeb Baduila, Hildibalda brāļadēls, krita kaujā pret Austrumromas karaspēku
Teja (Theias, 552–553), karavadonis, krita kaujā pret Austrumromas karaspēku