Pāriet uz saturu

Brown Bess

Vikipēdijas lapa
Sauszemes stila muskete
Brown Bess
Sauszemes stila musketeBrown Bess
Britu militārā īsā sauszemes modeļa muskete
Galvenie dati
Valsts Lielbritānijas Karaliste
Tips muskete
Konstruktori dažādi
Ražošanā 1722–1850 (visi varianti)
Bruņojumā Britu armija (1722–1867)
Tehniskie parametri
Patronu tips papīra patrona ar svina lodi 0,71 (18,034 mm)
Šaušanas ātrums atkarīgs no šāvēja prasmēm; vidēji 3–4
Attālums līdz 365 m (300—400 jardi)
Masa 4,5–4,8 kg
Garums 1,410–1,590 mm
Stobrs 990–1,170 mm
Pārlādes sistēma no stobra lādējams ierocis
Patronas aptverē 1
Tēmēklis dzelzs priekšējais tēmēklis, aizslēga sprauga kalpo pilnībā
Papildu informācija
Versijas Long Land Pattern, Short Land Pattern, Sea Service Pattern, India Pattern, New Land Pattern, New Light Infantry Land Pattern, Cavalry Carbine, Marine Carbine
Daudzums 4 300 000

Brown Bess ir iesauka, kas dota britu 1722. gada modeļa musketei un tās vēlākajiem modeļiem. Ieroča oficiālais nosaukums ir "Sauszemes stila muskete" (angļu: Land Pattern Musket).

Brown Bess vairāk nekā gadsimtu bija britu kājnieku standarta ierocis: pirmo reizi izlaists 1722. gadā, tikai Krimas kara priekšvakarā un tā laikā to beidzot aizstāja jaunāki modeļi.

Papildus Lielbritānijai, Brown Bess tika plaši izmantota arī britu kolonijās. Amerikas Neatkarības kara laikā bisi plaši izmantoja abas puses, un pirmās amerikāņu šautenes tika izstrādātas, pamatojoties uz šo ieroci. Neliels skaits Brown Bess muskešu tika izmantotas Amerikā vēl Amerikas pilsoņu karā.

Brown Bess musketes atstāja neizdzēšamas pēdas Jaunzēlandes vēsturē, būtībā kļūstot par asiņaino muskešu karu cēloni 19. gadsimta pirmajā pusē.

Pēc sakāves pēdējā Krievijas-Zviedrijas karā (1808—1809) Zviedrija saņēma ievērojamu skaitu muskešu kā palīdzību no Lielbritānijas. Sestās koalīcijas kara laikā Lielbritānija piegādāja šautenes arī Krievijas Impērijas karavīriem.

Nosaukuma izcelsme

[labot | labot pirmkodu]

Pastāv vairākas hipotēzes par iesaukas Brown Bess izcelsmi, no kurām nevienu nevar uzskatīt par pilnībā pierādītu.

Ir tikai skaidrs, ka nosaukums parādījās 18. gadsimta otrajā pusē un jau bija plaši izplatīts 1780. gados. Piemēram, 1771. gada rakstā laikrakstā Connecticut Courant jau tika izmantota iesauka bez jebkādiem turpmākiem paskaidrojumiem. Arī 1785. gadā publicētajā "Britu vulgāras valodas vārdnīcā" iesauka tika uzskatīta par plaši lietotu: "apskaut Brūno Besu — nēsāt ieroci, kalpot par karavīru."

Šī iemesla dēļ (tās izplatība ne vēlāk kā gadsimta otrajā pusē) teorija, ka ierocis tika nosaukts karalienes Elizabetes I vārdā, tiek uzskatīta par maz ticamu, jo īpaši tāpēc, ka viņa nomira vairāk nekā gadsimtu pirms šī ieroča izgudrošanas.

Tas parādījās karaļa Džordža I, kurš bija vāciešu izcelsmes, valdīšanas laikā, kas noved pie teorijas, ka iesauka cēlusies no vācu valodas, kur Buss tolaik varēja apzīmēt jebkuru šaujamieroci (piemēram arkebūza, blunderbuss).

Cita teorija par nosaukuma Brown Bess izcelsmi ir tāda, ka šis ierocis sākotnēji (nezināmu iemeslu dēļ) varētu būt bijis "pāris" ar Brown Bill — Anglijā izplatītu āvas veidu.

Biežāk sastopama teorija saista nosaukumu ar ieroča krāsu: vai nu koka laidņu raksturīgo brūno krāsu, vai arī aizsarglakas krāsu, kas it kā tika uzklāta gan uz stobra, gan slēdzenes, gan laidnes (un negodīgu piegādātāju gadījumā arī, lai slēptu zemas kvalitātes vai nenorādītas koksnes izmantošanu).

Turklāt angļu valodā vārds browning var apzīmēt oksidēšanos, kas rada metāla raksturīgo brūnganu krāsu, tomēr tiek uzskatīts, ka šī tehnoloģija kļuva plaši izplatīta tikai pēc tam, kad iesauka kļuva plaši izplatīta.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Līdz 18. gadsimta sākumam Eiropas armijām nebija nekādas ieroču standartizācijas. Tās vai nu bija bruņotas ar visu pieejamo, vai arī pulka virsnieki pasūtīja modeļus, pamatojoties uz savu gaumi un vēlmēm.

Kara laikā liela skaita karavīru neviendabīgie ieroči radīja ievērojamas grūtības karavīru apgādāšanā ar munīciju un rezerves daļām.

Lai pārvarētu šīs grūtības, lielākā daļa Eiropas valstu nolēma standartizēt savus ieročus. Tieši šajā periodā parādījās termini "modelis" un "paraugs": šāds modelis tika izgatavots īpašā darbnīcā, un pēc tam citi arsenāli izmantoja šo "vadības" modeli kā atsauci saviem ieročiem.

Brown Bess kļuva par pirmo standartizēto musketi Lielbritānijas armijā 1722. gadā.

Konstrukcija

[labot | labot pirmkodu]
Musketes Brown Bess aizslēga sistēma

Pirmais, ieroča "garais" modelis bija 159 cm garš, ar 117 cm garu stobru. Tas svēra 4,7 kg.

Visu variantu stobra kalibrs bija 19 mm. Šaušanai tika izmantota mazāka diametra lode — parasti 18 mm. Tas bija nepieciešams, pirmkārt, lai atvieglotu tās ielādi un, otrkārt, lai samazinātu stobra pārkaršanu, ko izraisīja melnā pulvera lietošana.

Mednieki un šāvēji, kuriem bija nepieciešama lielāka precizitāte, varēja izšaut lielākas lodes — aptuveni 18,7 mm. Mūsdienu rekonstruktori, kas šauj reti un izmanto modernu šaujampulveri, dara to pašu.

Lode kopā ar izmērīto pulvera lādiņu (gan piespiešanai, gan šaušanai) tika ievietota papīra patronā.

Bises stobrs, slēdzene un stropa bija izgatavoti no dzelzs; citi stiprinājumi sākotnēji arī bija izgatavoti no dzelzs, bet pēc 1736. gada — no misiņa.

Tīrīšanas stienis sākotnēji bija koka, bet vēlāk kontinentālie kājnieki to aizstāja ar dzelzs stieni; dragūni un jūras kājnieki, kā arī karavīri Ziemeļamerikas kolonijās ļoti ilgu laiku turpināja izmantot koka tīrīšanas stieņus.

Musketei bija 43 cm garš, trīsstūrveida durklis. Tā caurule bija piestiprināta pie stobra, kuram bija neliela slēdzene.

Lielākajai daļai muskešu (pirms 1811. gada) nebija tēmēkļa; durkļa fiksatoru varēja izmantot kā priekšējo tēmēkli, ja nepieciešams.

Standartizācija ļāva britu karavīriem iegūt īpaši augstas kvalitātes ieročus. Jo musketes tika pakļautas ārkārtīgi stingrai pārbaudei: tās tika sistas ar stobru uz grīdas, mestas ar stobru no 0,9 m augstuma un pārbaudītas, šaujot ar standarta un jaudīgāku munīciju.[1]

Brown Bess kalpošanas laiks tika noteikts uz 10 gadiem.

Šaušanas ātrums un precizitāte

[labot | labot pirmkodu]
Rentgenuzņēmums no Brown Bess musketes, ko amerikāņu arheologi atrada no Amerikas Neatkarības kara laika kuģa vraka, kas pazuda 1782. gada decembrī. Tiek uzskatīts, ka tā ir 1769. gada īsā zemes modeļa muskete, un tā ir pielādēta ar papīra patronu un lodēm.

18. un 19. gadsimta mijā Lielbritānijā tika veikta virkne testu un vingrinājumu, kas atklāja, ka 80 gadus vecā Brown Bess joprojām ir uzticams, ātrs un pat relatīvi precīzs ierocis.

Neapmācīts rekrūtis varēja izšaut divus šāvienus minūtē; pieredzējis karavīrs varēja šaut divreiz ātrāk.[2]

Lai pielādētu ieroci, šāvējam bija jāizņem patrona, jāizrauj tā ar zobiem no pulvera daļas, jāieber daļa pulvera tvertnē un jāaizver tā, jāpagriež ieroča stobrs uz augšu, jāieber atlikušais pulveris stobrā, jāapgriež patrona tā, lai lode būtu vērsta uz leju (pret aizslēgu), un jāiespiež patrona stobrā ar tīrīšanas stieni; tādējādi papīrs kalpoja kā žūksnis. Taču kaujā karavīri ne vienmēr pielādēja ieroci saskaņā ar noteikumiem. Bieži vien sakostā patrona iekrita stobrā un pēc tam tika iesists savā vietā, atsitoties ar ieroča laidni pret zemi. Tas novērsa nepieciešamību pēc tīrīšanas stieņa izmantošanas, ievērojami palielinot šaušanas ātrumu.

Šī šaušanas tehnika tika izmantota visās tā laika Eiropas armijās.

Britu vieglie kājnieki tika apmācīti šaut no attāluma līdz 300—400 jardiem.

Trāpījuma rādītāji uz 100 x 6 pēdu lielu mērķi (kas imitē kājnieku līniju) bija: 47% 100 soļu attālumā, 58% 200 soļu attālumā, 37% 300 soļu attālumā un 27% 400 soļu attālumā.

Ir arī vērts ņemt vērā, ka tā laika karavīriem bija tikai minimāla šaušanas apmācība un ar labāku šaušanas apmācību precizitāte palielinājās vairākkārt.

Protams, šaušana tika veikta treniņu poligonā; kaujā precizitāte ievērojami samazinājās samazinātas redzamības un cilvēcisko kļūdu dēļ.

Tika praktizēta arī divu ložu izšaušana vienlaikus tuvā attālumā, kas ievērojami palielināja mērķa trāpīšanas varbūtību.

Garā sauszemes modeļa Brown Bess muskete bija britu kājnieku pamata ierocis no aptuveni 1740. gada līdz 1830. gadiem.

Mūsdienu rekonstruktori apgalvo, ka viņi var trāpīt virkni ložu 13 cm aplī 50 jardu attālumā, taču tam nepieciešami mūsdienīgi šaujampulveri un lielākas lodes.

Ieroča varianti

[labot | labot pirmkodu]

Laika gaitā Brown Bess ieguva arvien vienkāršāku apdari, un stobrs tika nepārtraukti saīsināts; līdz 1760. gadu beigām kļuva skaidrs, ka saīsināts stobrs nemazina precizitāti; gluži pretēji, novietojot smaguma centru tuvāk šāvējam, "īsie" ieroči varēja šaut precīzāk.

1790. gados Britu Austrumindijas kompānija pasūtīja saīsinātus un vienkāršotus ieročus; tie bija lētāki nekā armijas ražotie un netika pakļauti tik stingrai pieņemšanas pārbaudei. Vēlāk šis ierocis kļuva par standartu arī kājniekiem.

1839. gadā tika izstrādāta Brown Bess modifikācija ar triecienkapseles slēdzeni, bet 1841. gadā lielākā daļa ieroču, kas bija paredzēti pārveidošanai uz triecienkapselēm, tika iznīcināti Londonas Tauera ugunsgrēkā. Tāpēc bija jāizgatavo jauni ieroči, kurus sauca par "1842. gada modeli".

Tie palika dienestā līdz Krimas karam, kad tos sāka aizstāt ar Minjē un Enfield šautenēm.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Brown Bess — Винтовки, ружья — Weaponplace.ru» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-07-14. Skatīts: 2014-07-08.
  2. ↑ «Tactics and Weapons of the Revolutionary War.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-06-20. Skatīts: 2014-07-08.

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]