Pāriet uz saturu

Apsaroki

Vikipēdijas lapa
Apsaroki
ApsƔalooke
Trīs apsaroku jātnieki tradicionālajos tērpos, 1908. gads
Visi iedzīvotāji
12 000
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV (MT)
Valodas
krou, angļu, Lielo līdzenumu zīmju valoda
Reliģijas
kristietība, tradicionālie ticējumi
Radnieciskas etniskas grupas
hīdatsi

Apsaroki, arī krou ir Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju tauta, kas vēsturiski apdzīvoja Jeloustonas upes ieleju mūsdienu Vaiomingā, Montānā un Ziemeļdakotā. Mūsdienās tā ir federāli atzīta kā Montānas krou cilts.

Apsaroku valoda pieder siu valodu valodu saimei. Tā ir nopietni apdraudēta, jo lielākā daļa cilts pārstāvju dod priekÅ”roku angļu valodai.

Nosaukums

[labot | labot pirmkodu]

Par apsarokiem ("lielknābja putna bērni") tos dēvēja hÄ«datsi, — cilts, no kuras krou indiāņi savulaik atŔķēlās. MÅ«sdienu nosaukums radies no angļu vārda crow ("vārna"), kas ir tieÅ”s tulkojums no franču Gens des corbeaux, — kļūdaini tulkota cilts paÅ”nosaukuma. Pirmo reizi Ŕāds nosaukums parādās kāda kažokādu tirgotāja dienasgrāmatā 1795. gadā, kurā tas ziņoja par krou sadursmi ar arikariem. Pēc dažām ziņām, paÅ”i indiāņi apgalvoja, ka ir nosaukti par godu putnam, kuru vairs uz zemes nevar sastapt. 20. gadsimta sākumā intervētie cilts sirmgalvji vairs nespēja atcerēties, ko nozÄ«mēja vārds "apsaroki".

Latviski tulkotajā literatÅ«rā apsaroku cilts ir ļoti dažādi dēvēta. Arkādija FÄ«dlera 1975. gadā izdotajā grāmatā "Mazais Bizons" lietots nosaukums "vārnas", 1995. gada grāmatā "Ziemeļamerikas indiāņi" (no sērijas "Redzes lokā") — "krou", kā arÄ« kļūdaini pārprastais "kru", 2008. gadā izdotajā "Runā Melnais Briedis" — "krovi".

Kultūra

[labot | labot pirmkodu]
Krou tipi, Georga Ketlina 1832-33. gada zīmējums.
Krou Hó-ra-tó-a ar bizona apmetni, spalvu galvassegu, bet viņa mati sasniedz zemi. Georga Ketlina 1832. gada zÄ«mējums.

Apsaroki izveidojās par tipiskiem Lielo lÄ«dzenumu kultÅ«ras pārstāvjiem. Viņu dzÄ«vesveids bija pilnÄ«bā atkarÄ«gs no bizoniem. No kaltētas bizonu gaļas, to sajaucot ar taukiem un ogām, gatavoja pemikanu. Tas bija ļoti barojoÅ”s, un to varēja uzglabāt vairākus gadus. MedÄ«ti tika arÄ« vapiti, alņi, Kanādas kalnu aitas un citi dzÄ«vnieki. No bizonu un citu pārnadžu ādām, ragiem un sariem darināja tipi, apģērbu un segas, mājsaimniecÄ«bas priekÅ”metus, auklas, nažu makstis un loku makus, vairogus, lÄ«mi.

Mājoklis un pārvietoŔanās

[labot | labot pirmkodu]

Tradicionālais apsaroku mājoklis bija tipi. To gatavoja no garām kārtÄ«m, kuras apvilka ar saŔūtām bizonu ādām. Apsaroku veidotie tipi bija vieni no plaŔākajiem. Tajos ērti satilpa vesela Ä£imene, tās guļampiederumi un iedzÄ«ve. Mājokļa centrā atradās ugunskurs, un ziemā tajā vienmēr bija silti. Tipi bieži rotāja tradicionāli apgreznoti raksti. Tos varēja ātri nojaukt, pārvadāŔanai izmantojot trevoju — ar jēlādu sastiprinātu A veida kārÅ”u rāmi, ko pievienoja segliem.

Apģērbs

[labot | labot pirmkodu]

Apģērbu tradicionāli Å”uva no bizonu un briežu ādām. Sievietes apģērbu rotāja vapiti zobi vai kauri gliemeži. Sievietes nēsāja divas matu pÄ«nes, vÄ«rieÅ”u mati bija gari, dažreiz sasniedzot pat zemi. Cilts vÄ«rieÅ”us raksturoja balti krāsota uz augÅ”u stāvoÅ”a pompadÅ«ras veida frizÅ«ra. Lai to iegÅ«tu, matus iezieda ar māliem, kuriem noturÄ«bas dēļ dažreiz piejauca sveÄ·ainu augu novārÄ«jumu. Abās galvas pusēs matos bieži iepina matu caurulīŔu pērlÄ«tes vai valkāja ar bebru vai Å«dru ādām aptÄ«tas bizes. Nereti galvas priekŔā bija matos iepÄ«ts putna izbāzenis. LÄ«dzÄ«gi citām lÄ«dzenumu ciltÄ«m, vÄ«rieÅ”i nēsāja putnu spalvas vai spalvu galvassegas. Par neatņemamu vÄ«rieÅ”u apģērba daļu kļuva arÄ« sarkanas vai tumÅ”i zilas krāsas vadmalas gurnauti un vilnas segas, ko piegādāja baltie tirgotāji.

Apģērbu un mokasÄ«nus, regālijas, bērnu Ŕūpuļus, somas krou sievietes izÅ”uva pērlÄ«tēm, izveidojot ne tikai sev raksturÄ«gus rakstus un krāsu kombinācijas, bet arÄ« savu ŔūŔanas stilu, pazÄ«stamu kā "krou dÅ«rienu".

Kara tradīcijas

[labot | labot pirmkodu]

StarpcilÅ”u sadursmes Lielajos lÄ«dzenumos bija nežēlÄ«gas un asiņainas. Kari bija vairāk katra karotāja drosmes un rakstura stingrÄ«bas pārbaude, nevis disciplinētu kareivju cīņa par teritoriju un politisko ietekmi.

Visām lÄ«dzenumu ciltÄ«m izveidojās kopÄ«gas tradÄ«cijas, saistÄ«tas ar gatavoÅ”anos karam, uzvedÄ«bu kaujas laukā, uzvaras svinēŔana. Bija izveidota savdabÄ«ga, katrai ciltij atŔķirÄ«ga varoņdarbu gradācija. Apsarokiem pēc nozÄ«mÄ«guma tā bija aptuveni Ŕāda:

  • 1. PieskarÅ”anās dzÄ«vam pretiniekam kaujas laukā.
  • 2. Ieroča sagrābÅ”ana sadursmes laikā.
  • 3. Pie pretinieka tipi piesietu zirgu aizdzīŔana.
  • 4. SekmÄ«ga reida organizēŔana.

Paraža noņemt skalpu pastāvēja visām lÄ«dzenumu ciltÄ«m. Taču skalpēŔanu neuzskatÄ«ja par Ä«paÅ”u varoņdarbu, tā bija vienÄ«gi liecÄ«ba par pretinieka nāvi.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Krou delegācija 1880. gadā. No kreisās Vecā Vārna, Medicīnas Vārna, Garais Vapiti, Daudz Varoņdarbi, Skaistais Ērglis.
Iet Pa PriekŔu, viens no seŔiem apsaroku skautiem, Kastera sakāves lieciniekiem.

Agrīnā vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Sākonēji apsaroki un hÄ«datsi veidoja vienu tautu un dzÄ«voja netālu no Ēri ezera. Amerikas kolonizācija izraisÄ«ja vietējo cilÅ”u migrāciju vilni. Galvenokārt agresÄ«vo siu grupu spiediena rezultātā hÄ«datsi pameta agrākās dzÄ«vesvietas un devās rietumu virzienā. MisÅ«ri upes baseinā tagadējās Ziemeļdakotas rietumos tie apmetās netālu no mandaniem, kur Ŕī cilts jau daudzu gadsimtu garumā veidoja pastāvÄ«gus ciematus un dzÄ«voja plaŔās zemnÄ«cās augstu upju krastos. Starp ciltÄ«m izveidojās draudzÄ«gas attiecÄ«bas. No mandaniem jaunatnācēji iemācÄ«jās apstrādāt zemi. Puse no viņu pārtikas bija graudaugi un kukurÅ«za, pārējo indiāņi ieguva no bizonu medÄ«bām vasarā.

PrecÄ«zs apsaroku atdalīŔanās laiks no hÄ«datsiem nav noskaidrots. Maz ticams, ka tas notika agrāk par 17. gadsimta beigām. Radnieciskās saites starp abām ciltÄ«m saglabājās ilgi, un vēl 20. gadsimta sākumā tie dažkārt runāja par sevi kā vienu tautu.

Lielo Līdzenumu nomadi

[labot | labot pirmkodu]

Jaunajās dzÄ«vesvietās apsaroki sadÅ«rās ar Å”oÅ”onu grupām, kuras tiem izdevās izspiest uz rietumiem. LuÄ«sa un Klarka ekspedÄ«cijas laikā 1804. gadā apsaroki dzÄ«voja pamatā Bighornas upes baseinā. 1817. gadā viņus sastapa Jeloustounas upes krastos KlinÅ”u kalnu austrumu pusē. Kāds ceļotājs Haidens 1862. gadā rakstÄ«ja: "Krou pamatā apdzÄ«vo KlinÅ”u kalnus un to apkārtni, gar Pauderas, Vindas un Bighornas upju iztekām, Jeloustonas dienvidu pusē lÄ«dz Platas upei. Viņus ar bieži sastapt Ŕī upes rietumu un ziemeļu pusē lÄ«dz Jeloustonas iztekai."

Pirmo lÄ«gumu ar Savienoto Valstu valdÄ«bu apsaroki parakstÄ«ja 1825. gada 4. augustā. Krou apzinājās nepiecieÅ”amÄ«bu uzturēt mierÄ«gas attiecÄ«bas ar baltajiem tirgotājiem un traperiem, no kuriem bija iespējams iegÅ«t Å”aujamieročus. Taču 19. gadsimta pirmajā pusē viņi nereti tos aplaupÄ«ja, bet vientuļus ceļotājus dažkārt arÄ« nogalināja. 19. gadsimta otrajā pusē attiecÄ«bas ar amerikāņiem kļuva tuvākas, un balto tirgotāju un ceļotāju aplaupīŔanas izbeidzās.

Kažokādu tirgotājs EdvÄ«ns Tompsons Denigs (1812—1858) atzÄ«mēja, ka "Å”ie ļaudis (krou) ir zÄ«mÄ«gi ar to, ka nekad pirmie nepārkāpj noslēgto mieru. Laiku pa laikam viņi noslēdza pamieru ar asiniboiniem, arikariem, arapahiem, Å”aijeniem, Å”oÅ”oniem un citām ciltÄ«m. Ik reizi, kad Ŕāds neilgs pamiers tika pārkāpts, to izdarÄ«ja citi."

1851. gadā krou bija viena no ciltÄ«m, kas noslēdza tā saukto Larami lÄ«gumu. Tas noteica cilÅ”u tiesÄ«bas uz saviem tradicionālajiem medÄ«bu apgabaliem, savukārt indiāņi garantēja droÅ”u kolonistu pārvietoÅ”anos pa Oregona traktu, kas savienoja vēlāko Kanzasu ar valsts ziemeļaustrumiem. Indiāņi tāpat atļāva sev piederoÅ”ajās zemēs celt fortus.

1868. gadā, pēc lakotu un to sabiedroto militāras uzvaras Sarkanā Mākoņa karā pār amerikāņu armiju, tika noslēgts jauns Larami forta lÄ«gums jeb Siu 1868. gada lÄ«gums. Saskaņā ar to vairākas krou ciltij piederoŔās zemes tika pieskaitÄ«tas ziemeļu Å”aijeniem un lakotiem.

Apsaroku skauti brÄ«vprātÄ«gi kalpoja amerikāņu armijā Lielajā Siu karā (1876—1878). SeÅ”i no viņiem bija liecinieki vairāk nekā 250 zaldātu lielai Kastera vienÄ«bas bojāejai Mazajā Bighornas kaujā 1876. gada 25. jÅ«nijā. Pēc pretestÄ«bas apspieÅ”anas siu un Å”aijeni tika izspiesti no krou apgabaliem, — dažas viņu grupas patvērās Kanādā, citas pārvietoja uz attālākiem rezervātiem.

1887. gadā notika tā sauktā Krou sacelÅ”anās,— vienÄ«gais bruņotais konflikts starp Savienotajām ValstÄ«m un cilti. Kāda "pravieÅ”a" Luncina Asti iedvesmoti, vairāki jauni krou devās reidā pret siksikiem. Savukārt krou policisti atteicās paklausÄ«t amerikāņu aÄ£enta pavēlei doties sirotājiem pakaļ un tos arestēt. Tad aÄ£ents lÅ«dza palÄ«dzÄ«bu armijai. SekojoÅ”ajā kaujā krita septiņi krou un viens zaldāts. Daudzi krou bija neapmierināti ar "pravieÅ”a" rÄ«cÄ«bu un uzskatÄ«ja, ka viņŔ bÅ«tu varējis atnest lielu nelaimi. Pravieti Luncina Asti pēc kāda laika noŔāva rezervāta policists UgunÄ«gais Lācis "par to, ka viņa dēļ tik daudz cilvēku nokļuva nepatikÅ”anās.

Epidēmijas

[labot | labot pirmkodu]

Gluži kā visas Amerikas pirmiedzīvotāju tautas, arī apsarokus smagi skāra no Eiropas ievazātās slimības, pret kurām indiāņiem nebija imunitātes. Pēc dažām nopietnām epidēmijām 19. gadsimta sākumā cilts skaitliski samazinājās vairākas reizes. 1829. gadā bija ap 4500 apsaroku. 1871. gadā bija aptuveni 2700 kalnu krou un ap 1400 upju krou.

Cilts iedalījums

[labot | labot pirmkodu]

19. gadsimta sākumā apsaroki sadalÄ«jās trÄ«s neatkarÄ«gās grupās, kuras apdzÄ«voja Ä£eogrāfiski dažādas vietas. Citas etnogrāfiskas vai valodnieciskas atŔķirÄ«bas starp tām nepastāvēja.

  • Upju krou (Ashshipite), sākotnēji — "Tie Kas IztukÅ”ojas/DzÄ«vo Upju Krastos" (Binneesiipeele).
  • Kalnu krou (AwaxaawaxammilaxpĆ”ake), sākotnēji — " Tur Kur Daudz Tipi" (Ashalalo). Abas grupas izveidojās ap 1832. gadu. Par ŔķelÅ”anās iemeslu starp abām grupām kļuva sāncensÄ«ba starp diviem ietekmÄ«giem virsaiÅ”iem — Jēlo Vēderu un Gariem Matiem.
  • "Iespertie Pa Vēderu" (Eelalapito) pavasaros parasti pievienojās kalnu krou. Å ie apsaroki tā arÄ« neizveidojās par pilnÄ«bā patstāvÄ«gu grupu.
Apsaroku vēsturiskā teritorija (zaļā) un mÅ«sdienu rezervāts vēsturiskās teritorijas iekÅ”ienē (Absarokee).

Ienaidnieki un sabiedrotie

[labot | labot pirmkodu]

Dažādos laikos krou karoja ar lielāko daļu no saviem kaimiņiem un attālākajām ciltÄ«m, starp kurām bija siksiki, grovantri, sarsi, krÄ«, asiniboini, odžibvi, siu, Å”aijeni, arapahi, Å”oÅ”oni, bannoki, nezpersi, kutenaji un citas. Tomēr ar lielāko daļu no Ŕīm ciltÄ«m attiecÄ«bas parasti bija miermÄ«lÄ«gas. Galvenie pretinieki bija siksiki, Å”aijeni un siu. Sarkanā Mākoņa kara laikā (1865—1868) siu delegācija piedāvāja apsarokiem noslēgt mieru un apvienoties cīņai pret Savienoti Valstu armiju. Visilgāk reidi turpinājās starp krou un siksikiem, — lÄ«dz pat 1887. gadam.

Kāds amerikāņu armijas kapteinis Viljams Klarks 1881. gadā rakstÄ«ja: "Fakts, ka atrazdamies tādu spēcÄ«gu ienaidnieku aplenkumā, viņi spēja noturēt savu bagāto zemi, neapstrÄ«dami liecina par Å”o cilvēku māku cÄ«nÄ«ties un droÅ”sirdÄ«bu." 1876. gadā Rouzbadas kaujā tieÅ”i apsaroku un Å”oÅ”onu skauti spēja atvairÄ«t saniknoto siu un Å”aijenu uzbrukumus, paglābjot Ä£enerāli KrÅ«ku no kaunpilnas sakāves. Siu Baltais Bizons Ŕādi novērtēja savus agrākos pretiniekus: "ApÅ”audēs no liela attāluma krou lÄ«dzinājās baltajiem zaldātiem, bet tuvcīņā krou bija daudz bÄ«stamāki".

Periodiski apsaroki veica reidus uz Lielo lÄ«dzenumu dienvidiem, kur izveidoja cieÅ”u draudzÄ«bu ar kaioviem. Iespējams, Ŕī alianse izveidojās jau laikā, kad apsaroki pēc atdalīŔanās no hÄ«datsiem ieradās jaunajās dzÄ«vesvietās un satikās ar tolaik tur netālu dzÄ«vojoÅ”ajiem kaioviem, kā arÄ« sadÅ«rās ar Å”oÅ”onu grupām. 19. gadsimta pirmajā pusē apsarokus dažkārt sastapa netālu no Santafē un citām spāņu apmetnēm. 1845. gadā amerikāņu armijas vienÄ«ba lÄ«dzenumu dienvidos satika krou un komanču grupu. Daudzus pētniekus izbrÄ«nÄ«ja aligatoru un jÅ«ras iemÄ«tnieku klātbÅ«tne kaiovu mitoloÄ£ijā. Zināms, ka savos reidos Meksikas teritorijā kaiovi un komanči sasniedza pat Meksikas lÄ«ci. TieÅ”i tur apsaroki varēja ieraudzÄ«t aligatorus un dažādus jÅ«ras iemÄ«tniekus.

Rezervāta periods

[labot | labot pirmkodu]

Krou indiāņu rezervāts atrodas Montānas dienvidu daļā un aizņem aptuveni 93 000 ha lielu platību, veidojot piekto lielāko indiāņu rezervātu Savienotajās Valstīs. Tā ir galvenā krou dzīvesvieta, kur uzturas ap 8000 cilts pārstāvu.

1918. gadā kultÅ«ras pasākumā krou uzaicināja piedalÄ«ties arÄ« citu cilÅ”u pārstāvjus. MÅ«sdienās regulāri organizētie pauvau svētki joprojām notiek ar plaÅ”u citu Amerikas pirmtautu piedalīŔanos.

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]
  • The Native Americans. The Indigenous People of North America. Editorial Consultant Colin F. Taylor. Technical consultant William C. Sturtevant. Salamander Books Ltd 2002. London. ISBN 0 86101 523 1
  • The Encyclopedia of North American Indians Tribes. A Comprehensive Study of Tribes from the Abititi to the Zuni. Bill Yenne. 1986 Brompton Books Corp., USA. ISBN 0-517-60469-8
  • ИнГейское кочевое общество XVIII—XIX вв. Š®. П. Аверкиева. Š˜Š·Š“Š°Ń‚ŠµŠ»ŃŒŃŃ‚Š²Š¾ "ŠŠ°ŃƒŠŗŠ°", Москва 1970
  • Š˜Š½Š“ŠµŠ¹Ń†Ń‹ Великих Равнин. Юрий ŠšŠ¾Ń‚енко.Š˜Š·Š“Š°Ń‚ŠµŠ»ŃŒŃŃ‚Š²Š¾ Гом "Техника-молоГежи", Москва, 1996. ISBN 5-88573-005-9
  • Š­Š½Ń†ŠøŠŗŠ»Š¾ŠæŠµŠ“ŠøŃ военного ŠøŃŠŗŃƒŃŃŃ‚ва инГейцев Дикого ЗапаГа. Юрий Š”Ń‚ŃƒŠŗŠ°Š»ŠøŠ½. Москва "Яуза", "Эксмо" 2008. ISBN 978-5-699-26209-0