Pāriet uz saturu

Vārtsargs (futbols)

Vikipēdijas lapa
Vārtsargs

Vārtsargs futbolā ir spēlētājs, kura uzdevums ir tiešā veidā neļaut pretinieku spēlētājiem gūt vārtus. Šīs pozīcijas spēlētājam ir vairākas priekšrocības spēles laikā - soda laukuma robežās vārtsargs var bumbas kontrolei izmantot jebkuru ķermeņa daļu, vārtsarga laukuma robežās vārtsargam nedrīkst traucēt cīņā par bumbu. Ja vārtsargs ir spiests pamest laukumu savainojuma vai noraidījuma dēļ, viņa vietu vārtos ir jāieņem kādam citam spēlētājam, pat ja ir veiktas visas spēlētāju maiņas.

Vārtsargam ir jāvalkā no laukuma spēlētājiem atšķirīgas krāsas krekls, lai atvieglotu tiesnešu darbu. Bieži vārtsargi izmanto speciālus cimdus, lai labāk spētu tvert bumbu.

Vārtsarga pozīcija ļauj pārredzēt visu laukumu, tāpēc viņa pienākumos ietilpst aizsardzības organizācija.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Vārtsargs (pa kreisi, baltā kreklā), pret kuru pretinieku spēlētājs pārkāpj noteikumus (1905)

Futbols, tāpat kā daudzi sporta veidi, ir piedzīvojis daudzas izmaiņas taktikā, kā rezultātā ir radušās un likvidētas dažādas pozīcijas. Vārtsargs ir vienīgā pozīcija, kas pastāvējusi no pašiem pirmsākumiem.

Ierobežojumi vārtsarga spējai rīkoties ar bumbu tikuši vairākkārt mainīti:

  • 1871: vārtsargs drīkst rīkoties ar bumbu tikai "savu vārtu aizsardzībai".
  • 1873: vārtsargs nedrīkst "nest" bumbu.[1]
  • 1883: vārtsargs nedrīkst nest bumbu ilgāk par diviem soļiem.[2]
  • 1887: vārtsargs nedrīkst apstrādāt bumbu pretinieka laukuma pusē.[3]
  • 1901: vārtsargs drīkst rīkoties ar bumbu jebkuram nolūkam (ne tikai vārtu aizsardzībai).[4]
  • 1912: vārtsargs drīkst rīkoties ar bumbu tikai soda laukumā.
  • 1931: vārtsargs var spert līdz četriem soļiem (nevis divus), nesot bumbu.[5]
  • 1997: vārtsargs nedrīkst apstrādāt bumbu ilgāk par sešām sekundēm.

Sākotnēji vārtsargi parasti spēlēja starp vārtu stabiem un viņiem bija ierobežota mobilitāte, izņemot gadījumus, kad mēģināja atvairīt pretinieku sitienus. Gadu gaitā vārtsarga loma ir attīstījusies, mainoties spēles sistēmām, kļūstot aktīvākai. Vārtsargs ir vienīgais spelētājs spēlē, kuram ir atļauts izmantot rokas, lai kontrolētu bumbu (izņemot gadījumus, kad spēle tiek atsākta ar iemetienu).

Spēles noteikumi un vispārējā spēle

[labot | labot pirmkodu]
Maksims Kovals (pa kreisi) pret Luisu Suaresu.

Vārtsarga pozīcija ir vienīgā pozīcija spēlē, kas tehniski atšķiras no pārējām. Būtiskākā atšķirība, kas atšķir to no citiem spēlētājiem ir tāda, ka vārtsargs drīkst ņemt bumbu rokās, lai gan tikai savā soda laukumā.[6] Kad vārtsargs ir paņēmis bumbu rokās, pretiniekam nav atļauts sacensties ar viņu.[6] Vārtsargam ir īpaša loma kā vienīgajam aizsargam, kurš atvaira soda sitienus.[6] Vārtsargam ir jāvalkā krāsas, kas atšķiras no citiem spēlētājiem, un ir atļauts valkāt cepures un treniņbikses.[6] Spēles noteikumi nosaka, ka vienam komandas spēlētājam vienmēr jābūt izraudzītam par vārtsargu, kas nozīmē, ka, ja vārtsargs tiek noraidīts vai savainots un nevar turpināt spēli, vārtsarga pozīcija jāieņem citam spēlētājam.[6] Noteikumi ļauj komandām mainīt spēlētāju, kurš ir iecelts par vārtsargu spēles pārtraukumos,[6] taču praksē tas tiek reti izmantots.

Spēles noteikumi neparedz nekādus ierobežojumus vārtsargam atstāt savu soda laukumu un darboties kā parastam spēlētājam, lai gan parasti vārtsargs visa mača garumā paliek tuvu saviem vārtiem.

Vārtsargi regulāri veic lēcienus, lai noķertu bumbu. Lai to paveiktu, viņi atsperās no zemes ar pēdu, kas ir vistuvāk bumbai, nolaižoties horizontālā stāvoklī. Šajā brīdī bumba var tikt noķerta vai atvairīta prom no vārtiem. Pēdējā gadījumā labs vārtsargs centīsies nodrošināt, lai atlēkušo bumbu nevarētu atņemt pretinieku komandas spēlētājs, lai gan tas ne vienmēr ir iespējams.

Tā kā vārtsargi lielāko daļu mača var pavadīt bez īpašas darbības, viņiem ir nepieciešama ļoti laba koncentrēšanās, ja pretinieks jebkurā brīdī dodas uzbrukumā. Vārtsargiem arī ir vajadzīgas labas “paredzēšanas” spējas, kas nozīmē, ka viņiem jāvar “nolasīt”, kur bumba lidos, un reaģēt, pārvietojoties, pirms tiek izdarīts sitiens vai sitiens ar galvu un ātri jāizlemj, kad bumbu noķert vai atsist.

Pienākumi

[labot | labot pirmkodu]
Vārtsargs Destins Onka Malonga (pa labi) atvaira sitienu

Vārtsargu taktiskajos pienākumos ietilpst:

  • Nosargāt vārtus, fiziski bloķējot sitienus ar jebkuru ķermeņa daļu. Vārtsargam ir atļauts spēlēt ar bumbu jebkurā vietā laukumā, taču viņš nedrīkst rīkoties ar bumbu ar rokām ārpus sava soda laukuma.
  • Organizēt komandas aizsardzību brīvsitienu un stūra sitienu laikā. Brīvsitienu gadījumā izvēlēties aizsardzības spēlētājus un noorganizēt aizsardzības "sienas" veidošanu. Šī "siena" kalpo, lai nodrošinātu fizisku barjeru ienākošajai bumbai, bet daži vārtsargi novieto savas "sienas" noteiktās pozīcijās, lai vilinātu sitienu izpildītājus veikt noteikta veida sitienus. Reizēm vārtsargi var arī atteikties no "sienas" veidošanas. Dažiem vārtsargiem ir arī uzticēta atbildība par aizsargu izvēli brīvsitienu aizsardzībai.
  • Pārtvert centrējumus un tālo piespēļu mēģinājumus, tās pārtverot lidojuma laikā vai izsitot, ja ir darudi no pretinieku uzbrucējiem.

Lai gan vārtsargiem ir īpašas privilēģijas, tostarp spēja rīkoties ar bumbu soda laukumā, citādi uz viņiem attiecas tie paši noteikumi kā uz jebkuru citu spēlētāju. Vārtsargam ir atļauts iziet uz priekšu un gūt vārtus, bet tad nedrīkst ņemt bumbu, jo tas tiktu uzskatīts par pārkāpumu. Ja pretinieku komanda izdara sitienu, vārtsargam ir pienākums bloķēt bumbu ar jebkuru ķermeņa daļu atrodoties soda laukumā, kā arī iziet uz priekšu un novērst/bloķēt sitienu. Soda sitienu laikā vārtsargam ir jāstāv uz vārtu līnijas, lai atvairītu bumbu, jo, ja vārtsargs pārkāps šo līniju, soda sitiens būs jāatkārto. Brīvsitienos vārtsargam ir pienākums glābt bumbu neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas.

Spēles veidošana un uzbrukums

[labot | labot pirmkodu]
Austrāliešu vārtsargs Metjū Raians[7] spēlē ar kājām

Vārtsargiem nav obligāti jāuzturās soda laukumā; viņi var iesaistīties spēlē jebkurā vietā laukumā, un ir ierasts, ka viņi darbojas kā papildu aizsargs (vai "brīvais aizsargs") noteiktos spēles posmos. Vārtsargi ar tālu metienu spējām vai precīziem sitieniem no tālas distances var ātri izveidot uzbrukumu komandai un radīt vārtu gūšanas iespējas no aizsardzības situācijām. Šo taktiku sauc par "garo bumbu".

Brīvais vārtsargs

[labot | labot pirmkodu]

Ģula Grošičs no 1950. gadu Ungārijas "Zelta komandas" tika uzskatīts par pirmo vārtsargu, kurš spēlēja kā brīvais vārtsargs (sweeper-keeper).[8] Tomijs Lourenss arī ir efektīvi darbojoties kā 11. laukuma spēlētājs.[9] Straujais spēles stils, ko piekopa Liverpool leģenda Brūss Grobelārs, kas bija 1980.–90. gados, padara viņu par vienu no oriģinālajiem modernā laikmeta brīvajiem vārtsargiem.[10] Renē Igita bija vēl viens vārtsargs, kurš kļuva pazīstams ar saviem neparastajiem, prasmīgajiem, bet dažkārt pārdrošajiem paņēmieniem.[11] Manuels Noiers arī tiek raksturots kā brīvais vārtsargs, pateicoties savam ātrumam un unikālajam spēles stilam.[12][13] Ar savu lielisko bumbas kontroli un sadali,[12][13] viņš ir teicis, ka, ja vēlētos, varētu spēlēt Vācijas trešajā līgā kā centra aizsargs.[14][15] Igo Loriss no Tottenham "Hotspur" un Francijas izlases, kā arī bijušie vārtsargi