Pāriet uz saturu

Nantes edikts

Vikipēdijas lapa
Nantes edikts (1598. gada 30. aprīlis)

Nantes edikts (franču: Ć©dit de Nantes) ir 1598.Ā gada 30.Ā aprÄ«lÄ« Bretaņas pilsētā Nantē izsludināts likums, ar kuru Francijas karalis AnrÄ« IV pieŔķīra virkni reliÄ£isko brÄ«vÄ«bu franču kalvinistiem ā€” hugenotiem. Edikta tekstā karalis paziņoja ka vēlas nodibināt "labu mieru" un dot "it kā reformētās" baznÄ«cas sekotājiem iespēju atgriezties pie "katoliskās, apustuliskās un romieÅ”u" baznÄ«cas.[1] Nantes edikts uz gandrÄ«z 30 gadiem izbeidza reliÄ£isko pilsoņu karu, kas Francijā bija plosÄ«jies kopÅ” 1562. gada.[2] Ediktu parasti piemin kā reliÄ£iskās brÄ«vÄ«bas pieŔķirÅ”anas piemēru, taču tā galvenais mērÄ·is bija izbeigt karu un nodroÅ”ināt abu puÅ”u mierÄ«gu lÄ«dzāspastāvÄ“Å”anu. Tas arÄ« nostiprināja karaļa varu, kam svarÄ«gākā bija valsts stabilitāte nevis reliÄ£iskie strÄ«di.

Edikta izdoŔana

[labot | labot pirmkodu]

AnrÄ« IV, nelielās Pireneju Navarras Karalistes valdnieks, 1589. gadā mantoja Francijas karaļa kroni pēc tam, kad bija nogalināts fanātiskais katolis AnrÄ« III. AnrÄ« IV bija hugenots, nāca no Valuā dinastijas jaunākā atzara un bija pirmais Burbonu pārstāvis Francijas tronÄ«. Viņam nācās karot pret citiem troņa pretendentiem un 1593. gadā viņŔ pārgāja katolicismā, lai nostiprinātu savu varu. Tas izraisÄ«ja hugenotu neapmierinātÄ«bu, kas novērsās no sava nesenā vadoņa. Hugenotiem, kas veidoja ap 10% iedzÄ«votāju, kara laikā bija izdevies ieņemt teritorijas valsts centrā un dienvidos, kurās tie izveidoja savu pārvaldi, kā arÄ« nostiprināties vairākos cietokŔņos.

Noteiktās tiesības

[labot | labot pirmkodu]

Edikta teksts lielā mērā kopēja 1577. un 1580. gada miera lÄ«gumu tekstus. Ediktu veido četri dokumenti. Pirmajā ir 92 punkti, kas definē hugenotu tiesÄ«bas. Otrajā dokumentā ir 56 slepenie punkti, kas apkopo dažādas papildus privilēģijas un izņēmumus no 92 punktiem, ko pieŔķīra atseviŔķām pilsētām un hugenotu aristokrātiem. AtbilstoÅ”i Francijas likumu sistēmai, Å”os divus lÄ«gumus vajadzēja reÄ£istrēt 13 provinču tiesām (Parlement, galvenais no kuriem bija ParÄ«zē) tā padarot tos par likumÄ«giem. Pēdējos divus dokumentus veidoja karaļa pavēles, kuru termiņŔ beidzās lÄ«dz ar viņa nāvi. Zinot, ka katoļu provinču tiesas tos nekad neapstiprinās, Å”ajās divās pavēlēs karalis iekļāva visstrÄ«dÄ«gākās hugenotu privilēģijas, apņemoties subsidēt viņu baznÄ«cas, armiju un augstmaņus. Tādējādi jau no paÅ”a sākuma Nantes edikta pastāvÄ“Å”anas ilgums bija neskaidrs.

Hugenotiem pieŔķīra tiesÄ«bas privāti noturēt dievkalpojumus visā valstÄ« un publiski ap 200 pilsētās un aristokrātu Ä«paÅ”umos. Å Ä« atļauja neattiecās uz galvaspilsētu ParÄ«zi. Tikmēr katoļi varēja brÄ«vi rÄ«kot dievkalpojumus visā valsts teritorijā. Edikts atjaunoja katoļu baznÄ«cas darbÄ«bu pilsoņu kara plosÄ«tajos rajonos un padarÄ«ja tālāku hugenotisma izpleÅ”anos neiespējamu. Katoļiem atdeva visas viņiem agrāk piederējuŔās ēkas. Hugenotiem bija jāmaksā nodevas katoļu baznÄ«cai. Hugenotiem pieŔķīra mantojuma tiesÄ«bas, tiesÄ«bas nodarboties ar tirdzniecÄ«bu, ieņemt valsts amatus, apmeklēt skolas un universitātes. Abu puÅ”u pārstāvji saņēma amnestiju par karu laikā pirms 1585. gada veiktajiem noziegumiem. ReliÄ£isko konfliktu izskatÄ«Å”anai izveidoja hugenotu un katoļu komisiju. Hugenotu mācÄ«tājiem valsts turpmāk maksāja algu un hugenotu armijai uz astoņiem gadiem (vēlāk termiņu pagarināja) atļāva kontrolēt ap 200 nocietinātām pilsētām un cietokŔņiem, valstij uzņemoties apmaksāt armijas uzturÄ“Å”anas izmaksas.

Edikta atcelŔana

[labot | labot pirmkodu]

Pēc AnrÄ« IV nogalināŔanas 1610. gadā hugenotu privilēģijas pagarināja, taču konflikti drÄ«z atsākās. Pēc hugenotu sakāves 1629. gadā kardināls RiÅ”eljē Ŕīs privilēģijas atcēla, izbeidzot hugenotu politisko un militāro autonomiju, taču saglabājot ticÄ«bas brÄ«vÄ«bu.[3]

Ediktu kritizēja pāvests Klements VIII, un katoļu reÄ£ionos edikta pieŔķirtās tiesÄ«bas centās ierobežot. Pēc 1665. gada karalis Luijs XIV pieņēma vairākus likumus, kas aizvien vairāk ierobežoja hugenotu tiesÄ«bas. Ediktu viņŔ pilnÄ«bā atcēla 1685. gada 18. oktobrÄ«, uzskatot, ka hugenotu lielākā daļa ir atgriezuÅ”ies katoļticÄ«bā. Hugenoti zaudēja visas reliÄ£iskās un civilās brÄ«vÄ«bas. Dažu gadu laikā vairāk nekā 400 000 hugenotu bēga no Francijas, dodoties uz Holandi, Angliju, PrÅ«siju un britu Ziemeļamerikas kolonijām.[2]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ The Edict of Nantes (1598)
  2. 1 2 Edict of Nantes
  3. ā†‘ Nantes, Edict of

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nantes_edikts&oldid=4174269"